Bruno stāsts.

Ar Bruno mammu tikāmies, kad mazajam Bruno bija vien dažas dienas. Un viņa labprāt bija gatava dalīties savā stāstā par ceļu līdz ilgi gaidītajam mazulītim. Turpinājumā viņas stāsts. "Mūsu ICSI bēbītis. Tik ilgi gaidīts, gribēts un mīlēts.

Viss sākās pirms vairākiem gadiem, kad man ārsti pateica, ka nekad “dabiski” bērniņu nedabūšu un vienīgais ceļš būs IVF, ja tas sanāks. Toreiz par bērniņu vēl nedomājām, bet tāpat bija tāds kā sēru periods. Es raudāju, man šķiet, nedēļu no vietas katru reizi, kad redzēju bērniņu vai kaut ko sadomājos. Ļoti palīdzēja partnera plecs un mierinošā balss - viss kārtībā, ir taču citi ceļi un galu galā, ja vēlēsimies būt vecāki, vienmēr kādam bērniņam trūkst vecāku.

Kad pēc pāris gadiem nolēmām, ka mēģināsim IVF, nezinājām cik patiesībā fiziski un morāli grūts ir šis ceļš. Un ne tikai man, arī partnerim. Taču viņš vienmēr bija un ir mans stiprais un mierinošais plecs.

Mūsu ceļš pie mūsu IVF (mūsu gadījumā ICSI) bēbīša sākās 2022 gada janvārī. Bailīga ierados klīnikā, jo nezināju, ko teiks šī daktere. Iestājāmies rindā uz valsts apmaksātu procedūru. Kamēr gaidījām savu kārtu tikmēr daktere ieteica izmēģinat stimulēt olnīcas un mēģināt “dabiski” jeb tā saucamos “medicated cycle”. Olnīcas stimulēt nozīmē - šprice(s) man puncī katru dienu. Katru vakaru partneris man puncī špricēja šprices (pati es nevarēju). Šādus ciklus mēģinājām divreiz - nesanāca. Tā kā šis viss nav lēti, nolēmām, šo vairs nemēģināt un gaidīt valsts rindu uz ivf.

Pienāca mūsu kārta, mūsu cerības vēstule, ka rinda ir pienākusi septembrī. Tad nu sākām mūsu procesu 2022. gada Oktobra ciklā. Daktere mums ieteica ICSI. Partneris mani atbalstīja, kaut vai aizbraucot pēc medikamentiem un katru vakaru man puncī špricēja šprices un stāstīja, ka viss sanāks un šis nav tāpat vien. Ārstu apmeklējumi divreiz nedēļā, jāskatās kā aug folikuļi. Puncis bija zilumos, auga arī svars no hormoniem, un tad oktobra beigās - folikuļu punkcija. Šī procedūra, ko pat gribētos saukt par operāciju, tobrīd šķita grūtākais. Pēc operācijas ļoti sāpēja olnīcas.

Jutos, ka mans ķermenis atkal mani ir nodevis, kad pateica, ka iegūti tikai 4 folikuļi. Katru dienu gaidījām zvanu no ārsta ar ziņām cik apaugļojušies, vai vispār sanāks kāds embrijs. Pirmā diena - apaugļojušies 3.. otrā diena - turpina augt 2… Trešajā un ceturtajā viņiem ļauj augt un piektajā dienā - viens ir, jābrauc uz transfēru.

Ar ļoti lielu cerību braucām uz transfēru, es taču skaitīšos stāvoklī, līdz man teiks citādi - vai ne? Un tas taču ir mūsu bērniņš.

Pēc transfēra divas nedēļas ir jāgaida un tad jādodas uz asins analīzēm, lai apstiprinātu vai ir iestājusies grūtniecība. Tuvojoties tai analīžu dienai, niez nagi - jāuztaisa grūtniecības tests mājās. Negatīvs…. Vēl cerība nemirst, ka tomēr analīžu rezultāti būs pozitīvi. Nododu analīzes un sēžu kā uz adatām - būs taču. Nu jābūt! Un nav… vakarā jau sākas asiņošana. Zvans arī no ārsta - šoreiz nesanāca, bēbītim gribējās citu horoskopu. Protams, domas, ka mans ķermenis mani ir pievīlis, doma, ka nekam neesmu derīga un vispār visas cerības šķiet zaudētas, jo nav arī citu embriju… viss jāsāk no paša sākuma. Sēdēju tualetē un raudāju. Partneris sēdēja blakus un mīļoja, jo tādā brīdī Tu nevēlies neko dzirdēt un arī viņš īsti nezina ko teikt.

Pieteicāmies ar bailēm vēlreiz uz valsts rindu, jo saprotam ka šī uz kādu laiku ir vienīgā cerība, jo valsts šo procedūru apmaksā divreiz. Ja nesanāks - pagaidām mums uzreiz tādas naudiņas nav, lai ietu trešo reizi. Un arī valsts apmaksātā rinda - viss nav par brīvu. Ir daudz izmaksu, ko valsts nemaz neapmaksā.

Nākošais gaidīšanas periods līdz vēstulei bija ļoti emocionāli smags. Ja pirmo gaidījām ar ļoti lielu cerību, tad šo gaidot bija ļoti daudz “ja nu..”. Ļoti emocionāli smagi bija katru reizi, kad kāds paziņoja, ka gaida bērniņu. Vai kad draugi stāsta, ka pie bērniņa tikuši uzreiz kā sākuši mēģināt. Katra šāda ziņa bija kā dūriens, kas Tev saka ka Tavs ķermenis nekam neder. Plus tie kg kas nāca klāt, kāpēc viņi neiet nost, es taču sportoju, ēdu pareizi… viss kopā tādā kā sautējumā vārījās galvā... Partneris centās atbalstīt kā vien spēja, lai gan zinu ka viņam arī bija grūti. Es ļoti novērtēju. Aizbraucām ceļojumā, izvēdinājām galvas, izrunājāmies.. un sautējums no galvas lielā mērā pazuda. Gaidījām savu kārtu otro reizi.

Otrais uzaicinājums un cerību vēstule atnāca diezgan ātri - jau 2023 gada martā. Aprīlī sākām otro ICSI raundu, mazliet pamainot medikamentus un pieliekot vienus klāt (šo pielikumu, gan mums valsts neapmaksāja). Atkal sākās šprices puncī, divas un trīs reizes dienā.

Folikuļu punkcija un atkal gaidām ziņas no ārsta… Šoreiz 15!!! Derīgas 9, apauglojušās 8… līdz piektajai dienai palika 4 embriji, em-bēbīši. Šoreiz nolēmām saldēt un pieskatīt manu klēpi.

Ļoti liela miera sajūta un cerība, ka nu viens noteikti izdosies. Starp Aprīli un Jūniju turpinu apmeklēt ārstu un uzklausīt padomus, lietot noteiktos medikamentus. Tieši pirms Vasaras Saulgriežiem 21. Jūnijā ir transfērs. Šoreiz ierodoties uz transfēru iekšā kaut kāda dīvaina miera sajūta.

Protams atkal nagi niez un divu nedēļu gaidīšanas laikā uztaisu grūtniecības testu - nespēju noticēt, kad ieraugu otro strīpiņu, blāva, bet ir! Ir 6 no rīta. Skrienu stāstīt partnerim - sēžam gultā un vienkārši apskaujamies ilgi, nav vārdu, mazliet neticās. Asins analīzes atnāk pozitīvas - mums būs bērniņš!

Mazulītim noliktais datums bija 2024.gada 9.marts. Taču ar mūsu bēbīti satikāmies Valentīndienā.

Sūtu apskāvienus visām IVF mammām un vecākiem, kas šobrīd iet tam cauri. Zinu cik tas ir grūti, bet beigu beigās visas pūles ir to vērtas." Ja arī Tu esi gatava dalīties savā stāstā, raksti man uz rainbow.drops.photo@gmail.com.